»Virsvirsraksts: Man škiet, ka nav jabaidas ne no ka, jo tad, kad nebaidamies, esam brivi
..............................................................................................................................................................

» Download Text as PDF
..............................................................................................................................................................

FREDA KELEMENA FILMU PASAULE

Pagajušaja vasara Freds Kelemens kopa ar operatori Baibu Lagzdinu režiseja filmu Krišana (Fallen – B. Lagzdinas diplomdarbs LKA), filma tika un tiek radita starptautiskos festivalos – Vacija, Niderlande, Italija, Argentina. Filmas pirmizrade norisinajas Roterdamas Starptautiskaja filmu festivala, tad sekoja Berlines filmu festivals. Italija filma sanema kritiku balvu ka labaka filma (FIPRESCI).

Linda OLTE

Latvijas Kulturas akademijas operatoru kursa studejot, man bija iespeja piedalities praktiskos kino seminaros Freda Kelemena vadiba – sakot ar ideju, scenarija rakstišanu, beidzot ar filmu demonstrešanu kino Riga un piedaloties starptautiskos kino festivalos. F. Kelemena noluks bija atklat, ko nozime kinematografiska domašana, cik svarigi ir ticet saviem spekiem un realizet savu viziju makslas darba. Musu kursam diplomi jau kabata, bet režisors ir atkal Riga un vada seminaru pirmajam operatoru kursam

Linda Olte: Ka tapa Krišana?

Fred Kelemen: Pilsetas atmosfera, tas, ko piedzivoju esot Riga kopš 96. gada, cilveki, kurus satiku – tas viss iespaidoja to, kada filma ir tagad. Aktieri bija parliecinoši un filma paveica loti labu darbu. Es esmu pateicigs visiem aktieriem, kas piedalijas filma. Egona Dombrovska ka galvena aktiera piedališanas filma rada entuziasmu visur, kur filma tiek radita. Tapat ari Nikolajs Korobovs un Vigo Roga parliecinaja skatitajus ar savu neordinaro speli. Tagad, kad Roga ir aizgajis, es loti ceru, ka tiks organizets kads veltijuma seanss, kur tiek raditas filmas ar vina piedališanos. „Krišana” bija viena no pedejam, kur vinš speleja.

L. O.: Ko nozime but režisoram?

F. K.: Pirmkart, režisors noteikti nav tikai kaut kads ezelis, kas uz laukuma nokliedzas: «action». But režisoram nozime dzivot ar viziju. Jabut parliecinatam par to, ko gribi panakt. Jaspej parliecinat citus, kapec tieši tagad butu jastav lietu un aukstuma, jo tas nav darbs, ko var paveikt viens. Tikai ar lielu ticibu tam, ko dari, iespejams izbegt no apkartejo šaubam. Jajut lielu milestibu pret šo makslu kopuma, citadi nebus speka turpinat. Jamil savs skatitajs un jamil cilveki, ar kuriem strada.

L. O.: Stanislavskis teicis, ka režisors ir tas, kas prot ieraudzit.

F. K.: Režisors nestrada no deviniem lidz pieciem. tas ir dzives veids. Ir jagrib noverot, petit, nevis noversties. Ir jagrib skatities dzilak, kas atrodas AIZ. Režisors nekur talu netiks, ja nebus pazemigs – neskatisies pasaule, meginat ieraudzit apsleptas lietas. Tuvoties dzives noslepumam, bet ar loti pazemigu attieksmi.

L. O.: Pirms saki veidot filmas, tu darbojies ka teatra režisora asistents. Vai kino tevi piesaista vairak ka teatris?

F. K.: Teatris ir kaut kas daudz savadaks neka kino, bet jasaka, ka man patik vizualas lietas, patik stradat ar kameru un tas man pietrukst teatri. Stradajot teatri, vienmer lietoju video ekranus, projekcijas, nekad neveidoju pliku teatri, jo tas mani neinterese. Man škiet, ka skatitajam tas ir ka divu stundu kopplans. No otras puses, teatri ir vairak iespeju stradat ar aktieri, nav daudzas tehniskas blakuslietas, uz ko jakoncentrejas.
Teatri jaukaka lieta ir ta, ka pec pirmizrades izrade pieder aktieriem, ta mainas ar katru nakamo reizi, aktieri uz skatuves izstaro savu šarmu, kas nav iespejams tik tieša veida uz ekrana. Bet kino ir tuvplanu un detalu iespejas. Kamera man ir valoda, galvenais varonis. Kamera ir ta, kas uzglezno filmu, tas ir loti svarigs riks, lai pateiktu to, ko velos. Es ticu kustiga kadra burvibai.

L. O.: Ka tu raksti savus scenarijus?

F. K.: Katram scenarijam ir savs sakums, varbut ta ir sajuta, varbut tema, kads kadrs, muzika. Vispirms cenšos sekot pirmajam impulsam – loti intuitivi. Tad ir jasak domat. Es rakstu katru dienu, katru bridi. Man vienmer ir lidzi mazs piezimju blocinš, kur allaž kaut ko pierakstu. Es vacu ainas, idejas, teikumus, kadrus – visu, kas ienak galva. Tad, kad man ir pietiekoši daudz skicu, sežu bara un saku rakstit, salieku visu pec kartas.

L. O.: Vai tavas filmas ir izmainijušas tavu dzivi?

F. K.: Protams. Ja nebutu taisijis filmas, man butu citadaka dzive. Ja butu pediatrs, man butu savadaka dzive. Kopš cetru gadu vecuma es gribeju but pediatrs, ta bija lidz 17 gadiem. Bet tad tas lenam izmainijas, es saku rakstit, gleznot, vardu sakot – maksla mani parnema.

L. O.: Es šeit domaju - katra filma ka tada, ka tema, ideja?

F. K.: Ne, man škiet, ka mana dzive maina filmas, jo es attistos, es ceru, ka garigi augu. Protams, ka manas filmas mainas lidz ar manu garigo progresu. To filmu, ko veidotu tagad, es nevaretu uznemt pirms desmit gadiem, jo mainos. Mana domašana mainas.

L. O.: Kas ir tava milaka vieta Riga?

F. K.: Es redzeju vienu jauku vietu – tadu mazu pagalminu Dzirnavu iela.Tur man loti patika. Ta ir mana milaka vieta šodien. Pavisam tukšs. Melanholisks. Bet man loti patika, jo tas kaut ko pauž, tur ir sajutas.
Bet vispar man loti patik Riga nakti – debesis rada ipašu atmosferu. Vakar es gaju pa pilsetu, skatijos debesis un man prata ienaca ideja, ka šis butu perfekts laiks kadam jaunam starptautiskam kino festivalam, piemeram, tas varetu but Balto nakšu festivals Riga, jo pec Kannam vasara ir diezgan tukša. Es nezinu, vai kads butu gatavs te kaut ko tadu organizet, bet man škiet, ka pilsetai tas loti piestavetu.

L. O.: Un milaka vieta Berline?

F. K.: Berline mana milaka vieta laikam ir mana gulamistaba. Esmu tik reti majas.

L. O.: Tavas filmas varoni daudz un ilgi staiga. Tev pašam patik staigat?

F. K.: Ja, man loti patik staigat. Cilveks loti daudz laika pavada staigajot. Mes visu laiku kustamies, parvietojamies no majam uz darbu, no darba uz majam utt... Staigašana ir cilveka izpausme, jo, piemeram, engeli, ka aprakstits Bibele, nekad nestaiga, vini ir statiski – paradas aiz koka, stav, nekustas. Vini paradas un pazud. Vini ir miera ar sevi. Bet cilveki staiga, jo ir nepartrauktos meklejumos. Kaut kada zina mes esam begli, svešinieki šaja pasaule, jo vienmer meklejam vietu, kur palikt. Man škiet – staigašana izsaka musu esibas jegu.

L. O.: Kapec mes esam pazaudejuši savu vietu?

F. K.: Esam attalinajušies no dabas, no savas iekšejas patiesibas. Tik ilgi, kamer busim atsvešinati no iekšejas patiesibas, mums nebus miera. Un kamer nav miera ar sevi, nav miera ar pasauli apkart. Visa sabiedriba konflikte – mes dzivojam nemiera. Bet miers nevar but, jo katram individuali nav miera.

L. O.: Vai ir celš atpakal?

F. K.: Man škiet, ka mums jatiek atpakal. Nevis regresejot, bet gan iet atpakal nozime iet uz priekšu. Nakotne nav progresa un nebeidzama lietu attistiba, ari ne kapitalisma sistema, kas cilveku padara par pateretaju vai ražotaju. Cilveks ir kaut kas vairak. Man škiet, ka nakotne ir virziba atpakal uz humaniem jautajumiem, atpakal uz musu sirdim, uz musu isto dabu. Tas nenozime, ka jadzivo džunglos – to es domaju gariga zina. Atpakal uz musu garigo dzivi, kulturu. Ja par piemeru mes nemam religiju, ko visi pazist – kristigo religiju–, daudzi sauc sevi par kristiešiem, bet patiesiba tadi nav. Bibele ir vienkaršs teikums – mili savu tuvako ka sevi pašu. Tas ir tik dzilš un smags jautajums. Bet man škiet, ka ta varetu but nakotnes vadlinija, jo tas daudz ko nozime. Vispirms jau milet pašam sevi, sevi pienemt. Apzinaties savas vistumšakas puses, atzities pašam sev. Likt otru ne zemak, ne augstak par sevi. Nedarit neko, ko tu negribi, lai tev dara. Es domaju, ka šis viens teikums ir nakotnes etika un ta varetu but izeja.

L. O.: Tev patik gari kadri?

F. K.: Ja!

L. O.: Kapec?

F. K.: Tas ir saistits ar laiku, ar ritmu. Laiks ir fenomens. Kapec laiks eksiste? Kapec tas vispar ir? Mes skaitam laiku, jo esam ierobežoti taja, mes esam mirstigi. Mes augam, klustam veci, mirstam. Sava kermeni mes redzam paejam laiku. Laiks ir musu dzives skulptors. Tas veido musu dzives, sejas, biografijas.
Filma ir ari laika maksla. Kadra, ko redzam uz ekrana, ir laiks. Mani interese, ko laiks dara kadra, ko aktieri dara laika. Man patik verot, ka laiks veido kadru, ka emocija kustas laika. Domai vajag laiku, lai ta attistitos. Jebkam, ko daram, vajag laiku. Garš kadrs var paradit domas attistibu, emocijas attistibu. Man patik, ka varonim kadra sakuma ir viena emocija un beigas cita. Viena kadra emocija transformejas jeb parveršas preteja un skatitajs to redz. Laiks dod iespeju verot dzivi, kad ta tiek veidota. Es daudz lietoju šos garos kadrus. Jo ta ir iespeja verot. Nevis tikai dot informaciju, bet dot vairak. Tad notiek kaut kas cits, notiek dzive. Dzive tiek skulptureta. Es ari ticu, ka gara kadra laiks parveršas no fiziska laika uz metafizisku, un mes ieejam cita telpa. Tu vairs nefokusejies tikai uz to, kas notiek areji, bet pekšni tu sac domat par sevi pašu. Tas ir process, kad kaut kas mainas, kad ekrans skatas uz tevi un nevis tu uz ekranu. Tad viss sagriežas, un tu skaties uz savu dzivi. Mani interese tads kino, kas konfronte, kas reflekte. Kino ir jabut tam, kas dod laiku, nevis atnem. Šis laikmets diemžel lielakoties mums to atnem.

L. O.: Vai nebaidies, ka musdienu laikmeta driz tavas filmas neviens vairs negribes redzet, vairs nebus skatitaju?

F. K.: Es ticu, ka skatitaju bus pat arvien vairak, jo cilveki ir noguruši no steigas, no atram filmam, kas nedod neko. Izklaide un galvassapes pec tam. Esmu parliecinats, ka bus interese par cita veida kino. Nesen biju Buenosairesa, radiju tur savu filmu festivala, visi seansi bija pilniba izpardoti, parsvara skatijas jauni cilveki. Jauna paaudze mekle kaut ko savadaku, to kas atškiras no TV vai meinstrima kinoteatra piedavajuma. Es esmu parliecinats par to.

L. O.: Kas tev dod prieku?

F. K.: Daudz kas. Protams, ne uz visu mužu, jo mužiga laime neeksiste. Bet ir lietas, kas dara mani laicigi laimigu – piemeram, mans darbs. Man patik radit, stradat ar cilvekiem. Man patik izlietot šo mums doto dargo, limiteto laiku kopa ar labiem cilvekiem.

L. O.: No ka tu baidies?

F. K.: Nevaru pateikt – man ir bail no ta vai no ta. Man nav bailes no naves, jo tas ir fakts. Bet tai paša laika noteikti ir briži, kad man butu bail no naves. Tas ir atkarigs no ta, cik specigs es esmu. Dažreiz esmu specigs, dažreiz vajš un baidos. Ja mes iedzilinamies bailes, mes saprastu, ka nav jegas baidities. No ka lai mes baiditos? No citiem? Kapec? No sevis? No naves? Nav iemesla baidities. Bailes mus paralize. Man škiet, ka nav jabaidas ne no ka. Jo tad, kad nebaidamies, esam brivi.

Fakti:
Režisors Freds Kelemens (Vacija)

1996. gads – Režisors Freds Kelemens prezente filmu Liktenis (Verhangnis) kinofestivala Arsenals, Riga tiek demonstreta ari vina filma Kresla (Abendland)

2002 – 2005 gads – Freds Kelemens vada kino seminarus Latvijas Kulturas akademija, lasijis kino režijas lekciju kursu ari Barselona, Ženeva, Atenas.

2004. gads – Freds Kelemens kopa ar operatori Baibu Lagzdinu režise filmu Krišana, kas tiek izradita vairakos prominentos kino festivalos (Berline, Roterdama, Toronto u.c)

Filmas:
„Liktenis” (Verhägnis) 1994
„Sals” (Frost) 1997/98
„Kresla” (Abendland) 1999
„Krišana” (Fallen) 2005

Vina filmu retrospekcijas notikušas Lisabona, Belgrada, Brisele, Atenas, Oslo, Hannovere, Berline.

1994 – 2004 gads - bijis žurijas loceklis starptautiskos filmu festivalos Mehiko (Meksika), Granada (Spanija), Tesalonikos (Griekija), Stambula (Turcija), Berline, Kotbusa (Vacija).

NEATKARÍGÁ, 2005, gada 4 júnijs