» DIENA | 17.09.2003 | Text: Undīne Adamaite
................................................................................................................................

Noticis kaut kas labs
LKA beidz 12 jauni operatori ar vienojošu apjēgu, ka kino ir māksla

Katru dienu laikraksti ir pieslānīti ar citu par citu šerminošākām ziņām. Es šoreiz par savu kultūras darbinieka pienākumu uzskatīju nepalaist garām iespēju pateikt, ka noticis kaut kas labs. Ceru, ka tālāk stafeti ar nopietnāku izvērtējumu pārņems profesionāli kinokritiķi. Pagājušās nedēļas nogalē divas dienas kinoteātra Rīga Lielajā zālē 12 Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) operatori rādīja savus diplomdarbus — vācu režisora Freda Kēlemana meistardarbnīcā veidotas īsfilmas un divas pilnmetrāžas filmas. Aleksandrs Grebņevs, Valdis Celmiņš, Linda Olte, Inese Kļava, Andra Vasiļevska, Astrīda Konstante, Baiba Lagzdiņa, Elīna Bandēna, Ieva Konstante, Māra Spridzāne, Liene Neimane, Artūrs Nikolajevs — cilvēki, kuri savos darbos atklāja neapšaubāmas spējas ļoti interesanti turpmāk strādāt gan dokumentālajā, gan spēlkino.

Kadra mirdzums

Nosmaržoja ne tikai pēc ziediem, saņemot TV un video operatoru diplomus, bet arī pēc īsta kino. Tā kino valdzinājuma, kur attēlu nosaka nevis nejaušs gadījums, bet apzināta uz "aptiekas svariņiem" izsvērta kadra kompozīcija, gaismas un ēnas attiecības, redzes leņķis, kur filmas stopkadri varētu tikt izstādīti arī fotomākslas ekspozīcijās. Pieļauju, ka profesionāļi filmās saskatīs arī skolnieciskumu un kļūdas, taču kopumā filmu programmā gandarī profesijas inteliģence. Īpaši šajā "visēdāja" TV un video laikmetā, kad par kino var nosaukt jebko, ko kamera kā putekļsūcējs sevī iesūkusi. Studentu darbos jūt veselīgi izkusušas kinovēstures zināšanas — "kino zelta laikmeta" kadra mirdzumu, vācu ekspresionisma specifisko gaismēnu pieredzi, franču "jaunā viļņa" ietekmi u.c. Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra katedras vadītāja Inga Pērkone-Redoviča ievadvārdos uzsvēra, ka šis ir notikums latviešu kultūras dzīvē vārda neformālajā nozīmē, jo "latviešu kino ir ienākusi paaudze, kas jūt to pasauli, kurā mēs dzīvojam pašlaik. Daudzas filmas pārsniedz pirmo — bakalaura līmeni, un es pat nevaru iedomāties, ko viņi darīs tālāk."

Jāatzīmē, ka vairāki operatori savām filmām ir arī scenārija autori un režisori, un, manuprāt, godam varētu pretendēt arī uz scnenārista un režisora diploma iegūšanu. Var piekrist I.Pērkonei-Redovičai, kura uzskata, ka ar vairākām filmām mēs varētu veiksmīgi piedalīties starptautiskos festivālos, sākumā — studentu. Es sūtītu Elīnas Bandēnas Bēgšanu, Valda Celmiņa Binokli, Aleksandra Grebņeva Moskačku, Ievas Konstantes Pilienus, padomātu par Lindas Oltes Kliedz! un Astrīdas Konstantes Dzīvīti.

Ar izkoptu kinovalodu

LKA profesors Kalvis Zalcmanis uzsver, ka pasniedzēja Freda Kēlemana — operatora un režisora — nozīme šā kursa skološanā ir nepārvērtējama. Pirmo reizi viņi satikušies jau kursadarbos 3.kursā, nākamreiz diplomdarbos. "Par stilistiku runājot, viņam ļoti patīk gari, izturēti, nesaraustīti kadri, ļaujot notikumam brīvi notikt un attīstīties. Tas ir iespaidojis un jūtams daudzos darbos." Par atzīmēšanas vērtu K.Zalcmanis izceļ parādību, ka "šis kurss ir domubiedri un ļoti palīdz viens otram", kā arī to, ka jaunā divdesmitgadnieku kinopaaudze visi "ir domājoši cilvēki, kuri cits citam uzticas". Bet visam pāri — "viņu jūt kinovalodu, jūt gaismas. Tās vairāk ir kinofilmas nekā videofilmas, viņi ir strādājuši kā kinorežisori, nevis TV režisori, skrienot vienkārši kaut kam pakaļ," saka K.Zalcmanis, secinot, ka jaunie operatori "ļoti interesanti izmanto kinoattēla estētiku".

Nomierinājušies un redzīgi

Žanriski filmas svārstās visplašākajā amplitūdā — no drāmas ar teju traģēdijas aizmetņiem līdz komēdijai ar anekdotiskiem elementiem. Līdzīgi arī kā citos studentu darbos galvenās tēmas — citādības, īpatņa glorificēšana, dažādi stāsti, kas runā par šodien jo īpaši aktuālo sava ceļa iešanu, citiem vārdiem — brīvības saglabāšanu pretstatā sabiedrībā stilīgā cilvēka elkdievībai. Teorija par to, ka jaunieši principiāli ignorē modīgo smalkā stila vidi daļēji "nobrūk", jo uzdevums bija filmēt turpat Kultūras akadēmijas apkaimē, kas, kā zināms, nav vēstniecību rajons. Tomēr šī ignorance filmās jūtama garīgā ziņā. Nevar nejust, ka laikmeta uzpūstais "glamūrs" jauniešiem ir, pieklājīgi sakot, apnicis. Vēl tipiski — trauslie tuvības meklējumi un vientulība, vientulība... Ļoti interesanti jaunie operatori runā par bērnību un strādā ar bērniem, bergmaniskos "daimonus" piejaucējot pastorāli esejistiskā, lai arī smeldzīgā stāstā. Visam pāri — simpātiska šķiet sajūta, ka šos cilvēkus nenomoka nekādi īpaši sociāli, ideoloģiski vai estētiski principi — vēsturiski vai privāti kompleksi, kas viņus padarītu salti metaforiskus vai kašķīgi ambiciozus. Šķiet, ka šī paaudze ir nomierinājusies un sevī vesela, spējīga titros un filmās pateikt "paldies" mammām un kameras acī ieraudzīt dzīvi tuvplānā, ne tikai savu spoguļattēlu.

Ja priecātos par kino

Patīkami, ka jaunā operatoru paaudze ienāk latviešu kino brīdī, kad kinovidē notiek īpaša radoša un veselīga rosība. Atmetot personīgās ambīcijas un citu sīkmanību, visu kinoprofesiju cilvēki liek kopā savus prātus, pieredzi un arī ideālos sapņus, lai izstrādātu kinostratēģiju. Lai kinopasaulē ienākušie cilvēki nepazustu melnajā caurumā vai apātijā, izejot visus ķēdes posmus no savas idejas līdz filmas rādīšanai uz lielā ekrāna. Talantīgi "cilvēki ar kamerām" ir visās paaudzēs, sākot no Ulda Brauna, beidzot ar šo jauno operatoru izlaidumu.

No nekā nekas jau nesanāks — sen, sen teicis Šekspīrs (tiesa, ne jau par latviešu kino situāciju). Patlaban, šķiet, varētu sanākt, jo ir no kā. Nobriedusi kritiskā masa, lai mēs runātu ne tikai par kvantitāti, bet arī kvalitāti — virsotnēm. Parasti visas diskusijas par kino atduras pret naudas faktoru. Nenoliedzami kino ir dārga māksla. Filmu nevar skicēt ar ogli uz avīzes aizkrāsnē. Bet, ja pamatā nav cilvēks ar skaidru un talantīgu ideju un prasmi to realizēt, tad visa naudas vajadzība — červonci, rubļi, eiro jeb eiras — ir vien tāds iestrēdzis sniegputenis kā nupat uzstādītajā instalācijā pie Nordea bankas Vecrīgā. Un otrādi. Pavaicājiet dāņiem.

"Es dotu priekšroku, ja jūs priecātos par mūsu kino," intervijā ar scenāristu, režisoru mākslinieku Rezo Gabriadzi (Rīgas Laiks, 2004gada augusts) komplimentus mūsu futbola komandai aptur Uldis Tīrons.

Jauno operatoru filmu parāde iesvēla ticību, ka tā kādreiz varētu notikt. Pat ja tas valstī, kur "uzņemts kurss" uz sporta lielvalsts statusu un slavu, var izrādīties pagrūti.
................................................................................................................................


Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2004. gada 16. septembris.
Rubrika: (16. lpp.)